Aiz kaklasiksnas stāv Tiffany.

Viņa ir mūsu zelta retrīvere.

Gadiem ilgi vadīju uzņēmumu, turklāt mājās ir divi bērni. Lielāko dienas daļu kādam kaut kas vajadzīgs, un galva turpina darboties vēl ilgi pēc tam, kad esmu aizvēris klēpjdatoru. Pastaigas ar Tiffany visu šo laiku bija manas zāles. Telefons kabatā, temps pēc viņas. Viņa iet pa priekšu un ik pa laikam atskatās, vai es arī nāku. Tā ir mūsu stunda, mana un viņas.

Tad kādu dienu viņa bija dīvaina. Lēnāka, klusāka, it kā būtu paņēmusi brīvdienu.

Pie veterinārārsta devāmies drīzāk sirdsmieram. Pēc dažām stundām viņš viņu operēja — nācās izņemt dzemdi. Viņas dzīvība bija apdraudēta.

Mēs to pamanījām pēdējā brīdī. Atšķirību starp “šodien viņa ir kaut kā klusa” un “braucam tūlīt” noturēja vienīgi mana nojauta. Es ticu, ka, ja viņai toreiz uz kakla būtu bijis kaut kas, kas skaita, cik daudz viņa kustējās un kā gulēja, mēs būtu tur dienu agrāk.

Pēc piecpadsmit gadiem uzņēmuma vadību nodevu kolēģim. Pēkšņi bija laiks apstāties un padomāt, ko darīt tālāk. No tā man izrietēja viens noteikums: lai ko es sāktu, tam jābūt jēgai tieši tajā, ko pārdodu. Palīdzēt jāspēj katram atsevišķam pasūtījumam, pašam par sevi.

Ar kaklasiksnu to varu pateikt konkrēti. Suns iegūst vairāk brīvības, jo viņa cilvēks mierīgāk ļauj tam izskrieties tur, kur tas atļauts. Šis cilvēks zina, kā suns gulēja un cik daudz šodien kustējās. Un veterinārārsts pie teikuma “viņa bija kaut kā dīvaina” saņem arī skaitļus.

Mājās mēs viņu saucam par Tifi. Viņas vārdā nosaukts Tifik.

Tiffany šodien ir kārtībā, un mēs ejam tajās pašās pastaigās kā agrāk. Pirmā kaklasiksna, ko saliksim, būs viņas.